Pag, vecītis saka, pārbrauksim ar lāpstām.
Nu uzkāpj katrs uz savas lāpstas un brauc pāri ezeram.
Pašā ezera vidū puisis sāk grimt.
Vai tu apēdi sieru? vecītis prasa.
Nē, neesmu ēdis! puisis saka.
Kad nē, nē. Vecītis arī vairs nekā neprasa, bet palīdz puisim tikt otrā krastā.
Nu nonāk abi pilī un izārstē ķēniņdēlu.
Ķēniņš dod zeltu, cik var panest. Bet vecītis neņem.
Dod man lāpstu un lampas degli, mums cita nevajaga.
Ķēniņš nobrīnās, bet iedod arī.
Bet puisis vēl piktāks:
Kālab tu zeltu neņēmi? Kur mēs nabagi iesim, ko iesāksim?
Vecītis nesaka nekā. Paņem lāpstu un degli un iet projām.
Pa ceļu ejot, puisis sāk prātot:
Ko man līdz ar tādu vecīti kopā staigāt, kas naudu neņem. Tagad jau es pats protu slimos ārstēt. Staigāšu viens pats un sapelnīšu daudz zelta.
Labi. Domāts, darīts puisis atstāj vecīti un iet viens pats slimos ārstēt.
Aiziet pie viena ķēniņa, kam slims dēls, un solās izārstēt.
Labi, ķēniņš saka, ja dēls paliks vesels, tu dabūsi daudz zelta.
Puisis ieiet pie slimā ķēniņdēla un sāk ārstēt.
Bet, tavu nelaimi, paiet viena diena, paiet otra diena, bet veselības kā nav, tā nav dēls vēl slimāks.
Labi nebūs, puisis domā. Būs jābēg prom.
Viņam vēl prātojot, ienāk pats ķēniņš.
Ierauga, ka dēls vēl slimāks, paliek nikns un liek puisi pakārt. Puisis dreb kā apšu lapa, bet nekas nelīdz. Ķēniņš sasauc ļaudis un liek taisīt kārtavas. Viltus ārstu jau ved uz kārtavām, te kur gadījies, kur ne, vecītis klāt:
Vai tu apēdi sieru?
Nē, neesmu ēdis! puisis pārbijies kliedz.
Kad ne, nē. Vecītis nekā vairāk neprasa.
Vecītis iet pie ķēniņa un lūdz, lai apžēlo puisi. Par to viņš dēlu izārstēšot.
Labi. Vecītis izārstē ķēniņdēlu, un puisis kļūst brīvs.
Nu iet abi divi atkal kopā.
Iet, iet, līdz nonāk mazā klajumiņā. Vecītis dod puisim lāpstu un saka:
Še roc, tur kaut kas ir.
Puisis arī ķeras klāt un drīz atrok lielu naudas podu.
Nu puisis stīvējas vai traks, bet nevar podu no zemes laukā dabūt.
Vecītis pieliek savu roku, un pods it viegli izceļas.
Vecītis sadala naudu trijās kaudzītēs un saka:
Te nu mums būs katram viena kaudzīte zelta naudas!
Bet kam tā trešā kaudzīte? puisis iesaucas.
Tā būs tam, kas sieru apēdis, vecītis mierīgi atbild.
Es jau pats to sieru apēdu! puisis sauc.
Tai pašā mirklī pods ar zelta gabaliem atkrīt zemē, un vecais vīriņš pazūd.
Puisis rokas vien noplāta.
Viņš paskatās atpakaļ, vai vecais vīriņš vēl nav tuvumā, bet ierauga savu mantu paunu.
Nu puisis pazīst, ka tā ir tā pati vieta, kur pirmoreiz veco vīriņu satika un savu paunu atstāja.
Viņš paņem savu paunu un aiziet bēdīgs, galvu nokāris.
VEPRIS UN VIŅA KALPI
Citureiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu saimnieku un aizgāja projām lielā biezā mežā. Še viņš būvēja sev māju un palika pats par saimnieku. Kādu dienu satiek viņš mežā lielu bulli un prasīja:
Kur tu tāds ķēms iesi?
Meklēju sev saimnieku, teica bullis.
Nu tad labi, līgsti pie manis par kalpu.
Bullis salīga, un nu gāja abi divi tālāk, kamēr satika tekuli, zosu tēviņu un gaili. Visi šie salīga pie vepra par kalpiem un palīdzēja tam taisīt mājas. Bija jau stipra ziema, kalpi strādāja laukā, bet vepris, kā jau saimnieks, kurināja krāsni un mīcīja maizi priekš cepšanas.
Te ienāca lapsa un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, bet pieteica, ka lai nekā neaiztiekot, citādi saukšot tūliņ vīrus. Lapsa, gaili redzēdama, laizījās vien, bet nedrīkstēja viena nekā iesākt. Labi sasilusi, tā gāja projām un ceļā satika vilku. Šis bija it kā nosalis un prasīja kūmiņam, kur viņš gan dabūjis tik labi sasildīties. Lapsa stāstīja, ka pie vepra ļoti silta istaba, bet lai tik neaiztiekot kalpus, tad klāšoties slikti.
Vilks nu iegāja pie vepra un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, pieteikdams, lai nekā neaiztiekot. Vilks sasila it ātri, un nu tam sāka jau siekalas tecēt, uz vepri skatoties. Tas nespēja noturēties un uz reizi bija veprim pie rīkles. Vepris nabadziņš kliedza, ko spēja:
Kur vīri! Kur vīri!
To izdzirda vepra kalpi. Pirmais ieskrēja bullis un piespieda vilku ragiem pie sienmaļa; ieskrēja tekulis un deva vilkam pa muguru, ka paukšķēja vien; ieskrēja zosu tēviņš un nošķērēja vilkam ausis, un gailis, istabas augšā stāvēdams, saukšus sauca:
Dod šurp to rakari! Dod šurp to rakari velnam saspārdīt!
Vilks izspruka vaļā tikai lielām mokām un, lapsu saticis, stāstīja, cik viņam slikti gājis. Šis gribējis tikai drusciņ ar saimnieku pajokoties, te vīri tūliņ klāt: viens piespiedis viņu dzelzs dakšām pie sienmaļa, otrs sadauzījis ar āmuru muguru zilu melnu, trešais lielām šķērēm ausis nogriezis un ceturtais vēl saucis, lai tik padodot šim velnam saspārdīt.
Vilks un lapsa nu nogāja pie meža tēva brieža un apsūdzēja tam bezkaunīgo saimnieku. Briedis atnāca un saviem lieliem, stipriem ragiem apgāza vepra mājas. Te nu saimniekam ar visiem saviem kalpiem bija jāmūk atpakaļ pie cilvēkiem. Bet vepris līdz šo baltu dienu nevar vēl aizmirst savas saimnieka dienas, jo tikko tam ķeras klāt, viņš tūliņ saukšus sauc: Kur vīri! Kur vīri!
VILKS
Vilks vecos laikos gājis ganos. Reizi tam iegribējies ēst. Viņš gājis pie saimnieces lūgties, lai dod paēst. Bet saimniece bija skopa un nikna sieva; tā paņēmusi maizes lāpstu (lizi) un iegrūdusi vilkam rīklē. Vilks tūdaļ aizšāvies pie Dieva un lūdzies, ko nu viņam būšot darīt. Dievs tam teicis:
Kad tevi saimniece tā ēdinājusi, tad ej nu pie gana un ņem bez prasīšanas, ko tik es tev atvēlēšu.
Vilks:
Gaļa jēla, to jau nevar ēst.
Dievs:
Ņem viņu trīsreiz mutē un saki: Te cepts, te vārīts!
Vilks tā arī mēdz darīt līdz šo baltu dienu.
ODI UN VILKS
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa:
Kurp tad nu, kuplasti, iesi tā noglaudies un aizslēpies?
Iešu uz ganībām, tur no zirga sev sataisīt brangu pusdienu. Es viņu nokodīšu un labi sabarošos.
Odi brīnodamies saka:
Ko, vai tu viens pats gribi uzvarēt zirgu? Tas jau ne mūžam nav tiesa! Mēs reiz pieci tūkstoši saķērāmies ap vienu un tad tik knapi zemē nogāzām, un pie tam viņš pusi no mums nospieda. Tevi jau viņš nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu. Vilks, to dzirdējis, pārdomāja visu labi, atstāja zirgu un gāja labāki citur savu laimi meklēt.
LĀCIS UN VILKS, KAĶIS UN GAILIS
Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet karā. Tie gāja gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim:
Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu kāp kokā un pielūko, no kurienes nāks pretinieki.
Labi. Vilks palien zem sārta un noguļas, un lācis uzkāpj kokā un skatās.
Ap to pašu laiku kaķis ar gaili arīdzan bija sadomājuši iet karā. Tie arī gāja meklēt savus pretiniekus Gadījās tā, ka kaķis ar gaili gāja pa ceļu taisni turp, kur bija apmetuši lēģeri vilks ar lāci. Lācis, kokā tupēdams, piepēži ierauga, kā uz tiem nākot kaķis ar gaili, un sauc vilkam:
Ap to pašu laiku kaķis ar gaili arīdzan bija sadomājuši iet karā. Tie arī gāja meklēt savus pretiniekus Gadījās tā, ka kaķis ar gaili gāja pa ceļu taisni turp, kur bija apmetuši lēģeri vilks ar lāci. Lācis, kokā tupēdams, piepēži ierauga, kā uz tiem nākot kaķis ar gaili, un sauc vilkam:
Pretinieki, pretinieki nāk!
Vilks zem sārta prasa, kādi tie esot. Lācis kokā atbild:
Vienam šķēps uz pleciem, un otram divi sacelti zobeni; viens saukšus sauc: Dod šurp! Dod šurp! un otrs nikni rūc: Nau! Nau!
Abiem tā sarunājoties, ienaidnieki arī jau klāt. Vilkam no bailēm drebēt dreb astīte, kuras galiņu nabadziņš par nelaimi bija aizmirsis sārta ārpusē. Te kaķis, nejauši pamanījis vilka astes galiņu drebam un domādāms, ka tur pele, čapts! tam virsū. Vilks lielu lielās bailēs no sārta ārā, palēca kādu gabaliņu un turpat izstiepās un bija no bailēm nost. Kaķis ar gaili, no tāda trokšņa paši vareni pārbijušies, viens spraukšļodams, šķaudīdams un otrs kladzinādams un spārniem sizdams, devās kokā, akurāt tanī pašā kokā, kur tupēja lācis. Ko nu darīt šim nabadziņam! Tas tak nupat redzēja, ka vilks dabūjis savu galu tikai no viena paša pretinieka: kas tad būs ar šo, kad nu šim krīt virsū abi divi. Neko darīt: no bailēm tas brāc, no koka zemē un nositās uz vietas.
Tā kaķis ar gaili bēgdami it nejauši palika par lieliem uzvarētājiem.
LAPSA, RUNCIS, VILKS, LĀCIS UN MEŽACŪKA
Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārzā. Lapsa vaicā, ko šis te darot. Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa teic, lai nāk šai līdz uz bedri. Labi. Runcis arī aizgāja un dzīvoja lapsas bedrē.
Reiz vilks, gar lapsas durvīm staigādams, to meklēja. Lapsa, vilku ieraudzījusi, tam uzsauca jau no tālienes, lai iet klusāki, citādi iztraucēšot viņas jauno vīru. Nu vilks grib redzēt, kāds gan šis jaunais vīrs. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild, ka tā neesot vis tik viegla lieta redzēt viņas jauno vīru. Nu vilks paliek vēl domīgāks un aiziet. Ceļā viņš sastop lāci un mežacūku un pastāsta šiem, kādi brīnumi notikuši ar lapsu. Visi trīs ļoti kāro redzēt lapsas jaunā vīra un iet taisni uz viņas mājokli. Pie bedres atnākuši, tie visi prasa lapsai, lai jel rāda savu vīru. Bet lapsa, liela gudriniece, atbild:
Sagādājat labu maltīti, tad viņš iznāks.
Aiziet vilks ar lāci uz ganiem. Vilks, labs miesnieks, un lācis, labs vedējs, nokampj labāko vērsi, nones pie lapsas nama durvīm, kur mežacūka jau sataisījusi vietu goda mielastam. Visu sagatavojuši, tie aicina kārotos viesus pie maltītes. Lapsa arī iznāk un saka:
Eita tik tāļāk un paslēpjaties, man bail, ka mans vīrs, iznācis, jūs nesaplosa gabalu gabalos.
Lapsas ciemiņi arī paklausa: mežacūka ierokas sūnās, vilks ielien kārklu krūmā un lācis uzkāpj kokā. Nu lapsa aicina savu vīru pie maltītes. Vīrs arī nāk garu baltu bārzdu, liels bomis pār muguru pie vērša klāt un sāk ēst: ņurā, ņurā, ņurā!
Vilks, to redzēdams, sāk jau čukstēt:
Ūja velns, viens pats apēdīs visu vērsi!
Mežacūka, izdzirdusi vilku čukstam, arī grib redzēt un paceļ sūnās savu degunu. Runcis, domādams, ka sūnās pele, saķer cūkai degunu. Cūka, vairs sūnās izturēt nevarēdama, dod kājām ziņu. Runcis no bailēm nezin, kur sprukt, tiešām kārklu krūmā iekšā vilkam virsū. Vilks, redzēdams, ka cūka mūk, ko māk, laiž tai pakaļ, ko kājas nes. Runcis, vēl vairāk pārbijies, dodas kokā taisni pie lāča klāt. Lācis, tādās briesmās, lec no koka zemē un, kauču stipri sasities, laiž visā sparā saviem biedriem pakaļ.
Pa tām starpām palika pie vērša cepeša lapsa, gudriniece, viena pati.
LIELSKUNGS UN LĀCIS
Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu, te uzreiz, kur bijis, kur nebijis, lācis capst! iz krūmiem ārā un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt: lielskungs sāk lūgties ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi par tik lielu lūgšanos lācis apžēlojas un teic:
Labi, es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāapsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem.
Lielskungs apsolījās, un lācis to atlaida.
Mājās pārbraucis, viņš pavēlēja kādam vīram solīto mantu vest uz mežu. Vīrs prasīja, kurp un kam lai mantu vedot. Lielkungs teica:
Kad iebrauc mežā, tad sauc: Eh, vīr, nāc ārā! Še tev solītā tiesa!
Labi. Vīrs nobrauc mežā un darīja, kā kungs tam teicis. Bet tikko šos vārdus bij izsaucis, te arī jau lācis klāt un teic vīram:
Brauc man pakaļ.
Vīrs brauca, un lācis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapkārt aizaudzis lielu biezu mežu. Lācis apstājās un teica vīram:
Kur uguni!
Vīrs to darīja, un, kad viņš uguni bija sakūris, tad lācis sacīja:
Cep gaļu!
Kad gaļa bij izcepta, tad lācis teica vīram:
Ēd no tās gaļas!
Vīrs tam prasīja:
Ar ko tad lai es ēdu?
Lācis atteica:
Zobiem.
Vīrs ņēmās ēst, un arī lācis ēda.
Kad gaļa bij apēsta, tad lācis likās gar sieksti gulēt. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Netāļu no uguns tā apstājās un teica:
Vai Dieviņ, kā kājas salst!
Lācis vīram mirkšķināja ar acīm, lai lapsu saucot pie uguns.
Vīrs uz lapsu teica:
Nāc sildīties!
Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica:
Kas tas?
Vīrs teica:
Pelu maiss. Lapsa atteica:
Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni. Un ieskrēja atpakaļ mežā.
Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram:
Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem.
Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams.
Lapsa:
Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku pieklapētu.
Vīrs pieklapēja.
Lapsa:
Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku stiprāk pieklapētu.
Vīrs pieklapēja stiprāk. Nu lapsa tam uzsauca:
Ja tu gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!
Vīrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus un vistu apēdis, brauca uz mājām.
Mājās tam lielskungs atdeva puspili, un abi dzīvoja bagāti.
SPĒKA VĪRI
Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt.
Vienu rītu dēls pieceļas, saaun kājas un saka tēvam:
Tēt, es iešu pasaulē meklēt sev pretinieku.
Ej vien, dēls, tēvs tikai nosaka.
Un dēls aiziet pasaulē. Iet vienu dienu, iet otru nekur tāda atrast.
Iet vēl trešo dienu, līdz nonāk pie mazas mājiņas.
Dēls paskatās iekšā un redz, ka veca māmiņa plāceņus siekiem mērī.
Te māmiņa pamana puisi un prasa:
Kur, puisīt, iedams?
Eju meklēt sev pretinieku, ar ko spēkoties, puisis atbild.
Tas viņam divreiz nav jāsaka, parādās divi māmiņas dēli un sāk spēkoties ar tēva dēlu.
Tēva dēls gan noķer abus brāļus, iebāž vienu vienā bikšu kabatā, otru otrā.
Atgriezies mājā, tēva dēls stāsta brīnīdamies:
Vai akls! Esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!