Deviņus gadus vecs gailis dējot mazu oliņu. Šī oliņa saimniekam jāturot 3 nedēļas kreisā padusē, tad izperinoties pūķis. Pūķis pienesot savam saimniekam no citiem nāburgiem (kaimiņiem) daudz labības un svētības. Kad pūķis ejot pa gaisu, tad tam galva sarkana kā uguns, aste zila un mugurā liela liela nasta.
Reiz viena vīramāte iedevusi vedeklai mazu vācelīti rudzu: lai rīta agrumā gaiļos sākot malt un lai maļot, kamēr samalts! Vedekla domājusi: kas nu no tik mazas vācelītes ko malt vēl netikšot pus acī (dzirnavu acī ieberamā caurumā) ko iebērt un, ja reizes trīs apgriezīšot, vairāk nevajadzēšot; bet nekā: piecēlusies gaiļos, malusi, malusi jau liela gaisma, jau dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns bet vācelītē kā rudzi bijuši, tā vēl ir.
Nu nekas! domājusi, tā savāda svētība! un sākusi dziedāt:
Maļu, maļu tebeciņ
Pūķīts milna galiņā.
To dziedādama, vedekla nejauši pacēlusi acis uz dzirnavu milla (milna) jeb puļķa galu un ieraudzījusi mazu putniņu tur sēžam. Ņēmusi nosist putniņu. Bet kā nositusi vācele drīzi jo drīzi tukša maļamais samalts. Ienāk vīramāte tā sauc vaimanas un meklē savu putniņu pūķi pa kaktu kaktiem; bet nav putniņa vairs ne te, ne tur. No tā laika bagātais saimnieks palicis tukšs un nabags.
IIIPa vecam bij iespējams Rīgā pūķus nopirkt. Tā reiz arī viens zemnieks nobraucis Rīgā un gājis pie pūķu pārdevēja vienu pirkt. Labi. Bet pārdevējs vaicājis: Kāds pūķis tev vajadzīgs? Saimnieks atteicis: Man vajadzīgs tāda pūķa, kas vīžu nes. (Viņš gribējis izteikt: tādu, kas visu nes.) Pārdevējs domājis: saimniekam vajadzīgs tāda pūķa, kas viņam vīžu nestu, un iedevis arī tādu.
Saimnieks pārbraucis mājā, un viņa pūķis sāk strādāt: nes un nes no malu malām vīzes vien, vīzes vien un krauj kaudzē. Drīzumā ar vīzēm visu sētas vidu pienesa. Ko nu darīt? Brauca atkal uz Rīgu teikt pārdevējam, ka viņa pūķis tā un tā strādā. Un nu tikai abi atjēdzās, ka pārpratums izcēlies.
IVDzīvojuši reiz divi pušelnieki. Tam vienam bijis pūķis, tam otram nebijis. Reiz tas, kam nebijis, vētījis savā piedarbā zirņus. Edzk (redez, kur) ienāk viņas sētas gailis. Tiš! vai te man gan zirņus ēst! es tev gan! Paņēmis spriguli un tik sist zemē. Kā sit, ne gaiļa, nekā tik zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam. Kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis.
Viens vīrs vētījis klonā labību. Iegājis rijā uzsmēķēt un aizmirsis gubai krustiņu uzdurt. Smēķējis, smēķējis ieraudzījis pa durvju šķirbu pūķi atskrienam. Pūķis grābis labību un mērodams skaitījis: Simtu lastu pūrā!..
Nu rāvis durvis vaļā krāvis pūķim ar liekšķeri. Pūķis ātri aizskrējis, aizmirsdams vēl savu pūru (par pūru viņam cūkas nags bijis) līdzi paņemt.
Vīrs paņēmis pūķa pūru (cūkas nagu), grābis ar to labību un teicis tos pašu vārdus ko pūķis: Simtu lastu pūrā, simtu lastu pūrā! Cik cūkas nagu iegrābis, tik pūru labības izbiris. Nu šis nēsājis vienmēr pūķa pūru klāt un trīs gadu laikā palicis par bagātu vīru. Tad vienreiz aizgājis uz pirti un mazgādamies nolicis pūķa pūru turpat pirts lodziņā; bet pūķis piemanījies nozadzis savu pūru atpakaļ.
VIReiz sievas grābušas sienu. Te piepēži, kur gadījies, kur ne, pūķis laidies viņām taisni gar galvām. Bet tai pašā brīdī nabagam aste pārplīsuse, un viss nesamais zelta nauda izbiruse turpat pļavā.
Citā reizē atkal vīri metuši labības stirpu. Te paskatās: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām. Pūķim galva izskatījusies melna, pats vidus bijis tievs, bet brūnā aste bijuse kupla, un tā sprēgājuse vēl tīri kā egles malka.
MIĶELIS
Dzīvojis nabags saimnieks tādās pussakritušās mājās, ka bailes bij vidū iet: jumti sazvēlušies, noplīsuši, lietus pa griestiem plikšķēdams tecējis istabā tik traki. Zirgi vīram gan bijuši divi gabali bijuši bet tikai jau nu arī tukšus ratus jaudājuši pavilkt. Un govis cik jaunu bijis tās pašas kauli un āda; stumjamas, ceļamas. Bērni atkal to bijis Dieva svētība tekājuši puspliki ir vēlākā rudenī, krimzdami sakaltušo garoziņu. Pienākuse ziema malkas mājā ne pagales gājis uz mežu ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis kulīti nokaltušā zarā un sācis cirst. Izcirtis visu cēlienu, skatījies pēc uzkožamā nava vairs. Ko nu? ēst gribējies aplam sācis skumt. Te piepeši ieraudzījis smalku kungu tas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kundziņš vaicājis: kamdēļ šis skumstot? Tā un tā maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un bažījies: kad tikai viņa paša puiši nebūšot tie paņēmēji? Un skaļi nosvelpies, tūliņ saucis: Juri, Ješki, Brenči, Miķeļi! kur jūs esiet? Nu saskrējuši gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis: Vai visi še esiet? Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies, un patlaban arī Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem. Vai tu nepaņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti? Paņēmu gan! Nu, tad par sodu tev tūliņ jāstājas šā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jānokalpo! To teicis, velna kungs ar citiem puišiem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis cirst, ka viss mežs atklimst saimnieks lai tik eimot uz māju! Cirtis nogāzis līdz vakaram veselu meža gabalu. Rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds šim tas nātna zirģelis bijis tādu iedevis. Bet nu velna kalps Miķelis mežā nokrāvis tādu vezumu, ka rati tik tik nelūzuši uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan rāvis zirdziņš stiepdamies kur nu pavilksi! ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā šis uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā. Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi pats vien visu malku pusmežu pārrāvis mājā un visas malu malas pieblīvējis. Pēc tam vēl Miķelis veselu lielu cirtumu baļķu savācis, uzcēlis visas māju ēkas gluži par jaunu un tad ievaicājies saimniekam: vai naudas nemaz nevajagot? Atteicis: Kā nu nevajadzētu, bet kas tad dos?
Labi! velna Miķelis pavīpsnājis, brauksim uz mežu! Aizbraukuši sākuši sūnas plēst: vienā vezumā plēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas, purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur nu sūna izskatījusies pēc vilnas pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: Ūja, kas par teicamu vilnu! Cik maksājot mārciņā? Tik un tik. Tūliņ devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši, un izpirkuši abus vezumus purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām milzumis naudu sagrābuši. Tas nu tas. Bet nu velna puisim taču beidzot pa mājām darba aptrūcis teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī domājis: ko tāds vīrelis taču nolīdīs? un atvēlējis. Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un nebijis ne apskatījies viss mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri par galvu; un lielkungam tik žēl: viņš nevarot atdot tādus miežus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: Kad nu nē, nē! Bet vienu nastu taču par iekopumu, apsējumu lai neliedzot. Jā, jā to labprāt! Bet ko mans puisis tas tikai plēš lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu miežu pļāvumu vienā nastā, saņēmis ar muguru un pārstiepis savam saimniekam noteikdams: Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika! Nu izkūlis miežus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: Ēd nu kūlumu ar sātu es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies. Un tā viņš aizgājis uz kurieni? to lai Dievs zina.
Labi! velna Miķelis pavīpsnājis, brauksim uz mežu! Aizbraukuši sākuši sūnas plēst: vienā vezumā plēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas, purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur nu sūna izskatījusies pēc vilnas pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: Ūja, kas par teicamu vilnu! Cik maksājot mārciņā? Tik un tik. Tūliņ devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši, un izpirkuši abus vezumus purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām milzumis naudu sagrābuši. Tas nu tas. Bet nu velna puisim taču beidzot pa mājām darba aptrūcis teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī domājis: ko tāds vīrelis taču nolīdīs? un atvēlējis. Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un nebijis ne apskatījies viss mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri par galvu; un lielkungam tik žēl: viņš nevarot atdot tādus miežus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: Kad nu nē, nē! Bet vienu nastu taču par iekopumu, apsējumu lai neliedzot. Jā, jā to labprāt! Bet ko mans puisis tas tikai plēš lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu miežu pļāvumu vienā nastā, saņēmis ar muguru un pārstiepis savam saimniekam noteikdams: Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika! Nu izkūlis miežus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: Ēd nu kūlumu ar sātu es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies. Un tā viņš aizgājis uz kurieni? to lai Dievs zina.
NABAGĀ BRĀĻA DZIRNAVIŅAS
Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgam aptrūcis maizes gribējis pirkt, bet ar ko tad pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: Ko nāci! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudu.
Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājis balts vīriņš:
Ko tu raudi?
Jā, brālis sūta mani uz elli šo pleciņu pārdot, bet kur tad tur pārdošu? nezinu ne ceļa uz turieni.
Ej, ko nu par niekiem tik daudz bažīties, blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti cik kāri, un ceļu atrast, tas tas mazākais, redzi: kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas.
Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet iet nemaz elle tik tuvu, īsti ko kāpt. Beidzot jā: būs gan elle; bet iekšā nevar tikt: lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: ko gribot?
Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.
Kas?! cūkas pleciņš! tā laba lieta! cik gribi?
Nu, ko tur daudz prasīšu atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā nosviestas pietiks.
Nē, nē, nē! to nē! prasi citu ko.
Man cita nekā nevajagas: ja tā ir, tad līkop!
Nē, nē, nē! to nē! trijgalvis vēl pretojās; bet brālis labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa nepalaižas ne par ko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi abi izšķiras: velna kalps ar cūkas pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.
Nu, kas ir? dabūji gan?
Dabūju, dabūju; bet ko ar viņām iesākšu, to nezinu: man jau nav ko malt.
Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos ieteicies tikai, lai maļ, tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī, un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no Dieva puses, nevienam cilvēkam.
Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms un tad pazuda.
Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt. Bagātais brālis ierauga tādu zelta pili, skaidri ārprātā atskrien un nezin ko darījis.
Apžēlojies! kur tu to sagrābi? kā tad man nav tādas pils? Tu nu esi gan mans brālis; kā es tevi mīlu, nemaz izteikt. Bet saki, kur tu to dabūji?
Tā un tā šis stāsta.
Ak tad šīs dzirnaviņas varēja to! ko, vai patiesi? Vadzi, brālīti, pārdod man savas dzirnaviņas; no Dieva puses pārdod! neeimu ātrāk projām.
Jā, jā labprāt! Man jau tagad mantas tā diezgan raus tu nu atkal.
To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams, pūzdams uz mājām. Pārskrien: nevar ne atņemties trīc no priekiem. Sieva brīnās: diezin, kas vīram par nelaimi, tā skriedams; bet šis tikai elš un rāda un teic un teic.
No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib mājā palikt, brokastā biezputru vārīt; bet šis nē: lai nākot tik līdz uz pļavu, gan brokasta laikā pats pārskriešot un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samalšot. Labi aiziet. Nāk brokasta laiks saimnieks nosviež izkapti un poš mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ kā maļ. Gan sauc: Diezgan! diezgan! bet nelīdz: maļ ka maļ. Jau visa istaba biezputras pilna, bet vēl maļ kā maļ. Jau biezputra spiežās sētsvidū ārā, bet vēl maļ ka maļ. Nu tīri pārbijies rauj dzirnaviņas aiz vārtiem; bet nelīdz: biezputra krājas un krājas drīzi visas mājas pilnas. Ko nu, vai tie nav nagi? Beidzot kamps trakās dzirnavas un nesīs brālim atdot, lai liek kur grib. Bet brālis tikai pasmejas par biezputras nelaimi; viņš klusītiņām pasaka apturamos vārdus: biezputras ne redzēt vairs.
Tā nu paliek. Te vienu reizi jūrnieki gaišā saules dienā ieraudzījuši kaut ko spīdam. Brīnumi! kas tas? Izkāpj no kuģiem un ies tīšām raudzīt. Aiziet: zelta pils viscaur ar jumtu, ar visu no skaidra zelta. Kam tā piederot?
Man pieder! kam tad citam, brālis atbild.
Kur to esot ņēmis?
Tā un tā, no dzirnaviņām šis izstāsta.
Ak tā! tad no šīm nieka dzirnaviņām? tā jūrnieki tur brīnas un apskatās. Bet pirmie blēži: otrā naktī ņemas brālim nozagt dzirnaviņas. No rīta brālis meklē, traks palikdams: nav un nav. Bet šie tamēr sen jau prom uz jūras un nu savā laimē paši nezin, ko likuši dzirnavām pa priekšu malt. Bet kamēr citi tur izspriežas, viens tāds joku gailis iesauksies:
Papriekšu sāls jāmaļ, sāls! esam sāli aizmirsuši mājā, ko tad ēdīsim!
Nu labi, lai tad maļot to pašu sāli papriekšu. Maļ, maļ jau tāda bļodele pilna nu būtu diezgan, gribētu apturēt; bet nekā: neapstājas ne trakas.
Kas tad tas? šie salec apkārt un raudzīs par visiem ar rokām noturēt, bet velti. Un nelīdzēja un nelīdzēja nekas! Īsā brīdī kuģis bij pilns ar sāli un nogrima ar visiem jūrniekiem, ar visām dzirnaviņām. Bet dzirnaviņas jūras dibenā vēl mala un maļ vēl šodien. Un re, tādēļ arī jūrās ūdens tik aplam sāļš palicis.