Ar ķepām zem galvas iguanodons, nemirkšķinot, vēroja Boļševikova prospektu un Kollontai ielu, kas iet tai perpendikulāri pēkšņi parādīsies jauns upuris. Briesmonis nebija izsalcis, bet viņš nebūtu atteicies ēst vairāk. Turklāt putns-ķirzaka jau bija praktiski sagremota viņa vēderā.
Tomēr līdz šim nav novērots potenciāls iguanodona «pārtika». Briesmonis uz īsu brīdi aizvēra acis un grasījās snaust, kad pēkšņi viņu pamodināja rēciens no metro stacijas Prospekt Boļševikovs. Uzlecot augšā, iguanodons vienā lēcienā atradās virspusē, klusi piezemējoties uz visām četrām ķepām, un ātri metās virzienā, no kura dzirdēja skaņu.
Tur viņš pamanīja vīrieti. Saliecis muti kā smaids, briesmonis metās virsū vīrietim. Atvērta mute ar simtiem asu, zemisku zobu bija pēdējais, ko vīrietis redzēja savā dzīvē
* * *
Es piecēlos ar rāvienu. Visa mana mugura bija slapja no sviedriem, tāpat kā viss ķermenis. Es pagriezu galvu pa kreisi un gandrīz atgrūdu, bet laikus sapratu, ka tas ir tikai Miteks.
Tu jau esi noguris? viņš līdzjūtīgi vaicāja.
Uh, jā. Jā, es pamodos,» es teicu un ar piedurkni noslaucīju no pieres sviedru lāses.
Man nevajadzēja tevi modināt.
«Paldies, draugs, bet, kā redzat, jūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi,» es pasmaidīju. Miteks, atbildot, neveikli atsita zobus.
Hatašo. Kur tu dosies? milzis jautāja, redzot, ka pieceļos no sēdekļa un dodos uz izeju.
Darāmās lietas, Mitek, darāmās. Svarīgi un steidzami. Ja vēlaties, es jums pastāstīšu vēlāk.
Miteks enerģiski pamāja ar galvu.
«Ar nosacījumu, ka es atgriezīšos vēlreiz,» pie sevis nodomāju, bet uzreiz aizdzina šīs pesimistiskās domas. Tagad tam nav jēgas.
* * *
Interesanti ir arī tas, ka sapnis, kas lika man pamosties, viegli var izrādīties pravietisks. Galu galā cilvēks, kuram uzbruka iguanodons, biju es. Tiesa, situācijas trakais raksturs slēpjas apstāklī, ka, baidos, man nav lemts atrasties virspusē. Jā, esmu pieradis pie metro, arī šeit jūtos labi.
Un tomēr miegs man nedeva atpūtu. Nez kāpēc man šķita, ka tas nekādā gadījumā nav manas mežonīgās iztēles rezultāts.
Kad es ierados Pjotra Daniļiha teltī, visas domas par briesmīgo zaļo briesmoni izgaisa fonā. Diemžēl es nevarēju tos pilnībā izmest no galvas. Atceroties demolētāja norādījumus, es nepaziņoju par savu ierašanos ar zvana palīdzību, bet vienkārši devos iekšā.
Pjotrs Daņilihs, kā es domāju, jau bija kājās.
Ak, Oļeg, tas esi tu! sprāgstvielu tehniķis tikai uz sekundi pacēla acis, lai paskatītos uz mani, un atgriezās pie sava biznesa. Tagad viņš rosījās kastē, uz kuras bija uzzīmēts galvaskauss. Visticamāk, viņš gatavoja savas sprāgstvielas. Un tu tomēr esi pirmais. Es tiešām to negaidīju. Pat mani puiši vēl nav ieradušies. Ej, paķer savu ieroci, kamēr esi pie tā, kāda jēga tērēt savu laiku?
Bet tas ir diezgan dīvaini, ka es ierados pirmais. Man likās, ka tad, kad atbraukšu, visi jau būs klāt. Bet nē!
Bet varbūt es uztraucos par velti? Kas vainas, ka citi nedaudz kavējas? Tas varētu viegli notikt. Mēs visi esam cilvēki, un mēs visi mēdzam kļūdīties.
Un šeit ir Fomičs. Viņš gulēja uz koka kastes, no kuras, man šķiet, nekad nebija izgājis, un klusi šņāca. Būtu jauki viņu tagad nobiedēt, bet tad tu no viņa dzirdēsi pietiekami daudz lietu, ka uzreiz nožēlosi izdarīto. Ausis saritināsies un neizgriezīsies, un tas ir tikai labākajā gadījumā. Nē, labāk ar viņu nejokot velti. Fomičs droši vien būs nelaimīgs, ka es viņu pamodināšu, un patiesībā es viņam todien jau otro reizi prasīšu ložmetēju.
Savādi, bet viņš neizteica neko citu kā vien neskaidru murmināšanu. Acīmredzot Pjotrs Daņilihs viņu brīdināja, ka es nākšu. Citādi manā nabaga galvā būtu lijuši visizvēlīgākie lāsti. Fomičs, par to iedevis ložmetēju un pāris žurnālus, vēl mazliet nomurmināja un atkal apgūlās uz kastes. Viņš ir viegls gulētājs, ja nedaudz pieskarsies viņam, viņš tūlīt pamodīsies. Tātad var teikt, ka mūsu ieroči ir samērā droši.
Atgriežoties pie Pjotra Daniļiha telts, es redzēju, ka viņa komanda jau ir pilnā sastāvā. Un pilnā kaujas gatavībā. Pietrūka tikai Ostapa. Droši vien viņš drīz ieradīsies.
Pjotrs Daņiļs mani iepazīstināja ar savu komandu. Neviens nevienu no spridzinātājiem nesauca vārdā, tāpēc viņiem bija iesaukas. To, kurš bija mazākais gan auguma, gan miesasbūves ziņā, sauca par Tow. Veselīgākais un bārdainākais ir Lešijs. Tas, kuram uz vaiga bija tetovējums, pelnīti nēsāja iesauku Jaguārs galu galā šī raibā kaķu dzimtas pārstāvja seja bija tetovēta. Nu, pēdējais, ģērbts oranžā kombinezonā, ko pirms holokausta parasti valkāja vai nu kanalizācijas strādnieki, vai viesstrādnieki, sauca par Suharemu.
«Nu, tagad, kad esat satikušies un visu zināt, mēs varam doties ceļā,» sacīja Pjotrs Daņilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.
Pagaidiet, kā ar Ostapu, viņš nenāks mums līdzi? Es biju pārsteigts.
Kāpēc, viņš iet. Neuztraucieties, Oļeg, mēs viņu sagaidīsim Novočerkasskā. Viņam tā būs ērtāk.
Es paraustīju plecus. Labi, pie Novočerkaskas, tātad pie Novočerkaskas.
Tomēr šis Ostaps man īsti nepatika. Viņš bija kaut kā aizdomīgs, dīvains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, tā kā Pjotrs Daņilihs viņam tic, man nekas cits neatliek, kā paļauties uz demolētāja instinktiem. Cik pazīstu Pjotru Daņilihu, viņš vienmēr ir spējis saprast cilvēkus.
Tuneļa sākumā, kas veda uz Spasskaya pusi, mūs gaidīja divas rokas mašīnas. Tās speciāli mums tika atvestas no «Aleksandra Ņevska laukuma». Tā kā vienā ratiņos varēja izmitināt tikai četrus cilvēkus, un mūsu grupa, ja rēķina arī Ostapu, kurš vēl nebija klāt, sastāvēja no daudz lielāka cilvēku skaita, tad bija divi spēkrati. Katrā no tiem uz augsta lakta karājās laterna ar sveci iekšā, lai tunelī būtu vismaz kāda gaisma.
Es, Pjotrs Daņilihs, Lešijs un Jaguārs iekāpu pirmajā ratiņā, bet otrajā vietā ieņēma attiecīgi Sukhari un Paklya.
Nu, Oļeg, atbildi man, vai tu esi kādreiz braucis ar tādu kolosu? Lešijs jautāja.
«Nu, man kaut kā nevajadzēja,» es atzinu.
«Bet tagad jums ir tāda iespēja,» Lešijs viltīgi pasmaidīja, it kā viņam būtu nodoms veikt netīrus trikus, un turpināja: «Tātad, viss ir ļoti vienkārši.» Jūs paņemat rokturi no vienas puses, un es to no otras puses. Un pa vienam nolaižam to uz leju. Izskatās pēc šūpuļkrēsliem, kas atradās rotaļu laukumā Galvenais ir necensties, pretējā gadījumā jūs ātri nogursit, tas ir viens, un, ja mēs nepaspējam laikus, palēnināties, tas ir divi. Sapratu?
«Protams, viss šķiet vienkārši,» es sacīju un satvēru rokturi. Novilkts lejā. Viņa piekāpās ar grūtībām, bet pats galvenais ir tas, ka viņa piekāpās. Pēc tam Lešijs viņu nolaida. Lēnām devāmies ceļā. Mums sekoja Sukhari un Pakli ratiņi.
Kad mēs attīstījām pienācīgu ātrumu, es pārtraucu pūles, lai nolaistu rokturi. Likās, ka pati svira automātiski pacēlās uz augšu un pēc tam noliecās uz leju. Mēs virzījāmies diezgan ātri, un Pjotrs Daņilihs katram gadījumam turēja roku uz bremžu sviras.
Tieši tāpat man acu priekšā pazibēja caurules, ar kurām tika «raibinātas» tuneļa sienas. Dažreiz bija redzami ceļi, kas veda uz nezināmu galamērķi. Pareizāk sakot, es to vienkārši nezināju.
Pamazām ratiņi sāka zaudēt ātrumu. Goblins satvēra rokturi un pamāja man:
Nāc, Oļeg, pieliecies.
Es pieliecos. Tāpat kā pirmajā reizē, man nācās pielietot fizisku spēku, taču ļoti drīz vajadzība pēc tā pazuda. Pamazām mūsu ratiņi uzņēma ātrumu un tagad brauca piekrastē. Gaisa straumes trāpīja man sejā un izvazāja matus. Cik šī ir patīkama sajūta!
Ei, Jaguar, par ko tu domā? Pjotrs Daņiļs negaidīti jautāja. Viņš skaļi jautāja, jo riteņu dārdoņas dēļ uz sliedēm dzirdamība bija slikta.
Jaguārs pamodās, it kā no miega, un saskrāpēja savu vaigu, uz kura atradās tetovējums.
Jā, par neko, vispār
«Nu, es redzu no jūsu sejas, ka kaut kas jūs traucē.» Nu, saki, varbūt tava dvēsele jutīsies labāk.
Jaguārs kādu laiku klusēja, skatījās uz grīdu un tad sacīja:
«Es domāju par nāvi, Pēter, par nāvi.» Kas notiks tālāk, kad es nomiršu? Kas tur notiek ārpus dzīves? Vai es nokļūšu debesīs vai ellē? Vai varbūt tas viss ir muļķības?
Eh, zēn, vai tev nav par to agri domāt, vai ne? Pjotrs Daņiļs pamāja ar galvu. Atmet, Jaguar. Tavā vecumā pat domāt par nāvi Vai tu esi no prāta?
Nu ko? Ko darīt, ja es varu pamest slidas jebkurā laikā? Galu galā jūs nekad nezināt, kas notiks. Un vēl jo vairāk mūsu profesijā.
Pastāstiet man šo runu, Pjotrs Daņiļs bargi sacīja. Saprata mani. Patiesībā Oļegs sēž šeit kopā ar mums, un viņam nav jāklausās jūsu domās par nāvi.
Ko, viņš pats nesaprot, vai kā? Viņš visu lieliski zina. Tas varētu viegli nomirt, tāpat kā mēs pārējie.
Man nepatika Jaguāra runas, ak, man tās nepatika. Pat ja mēs garīgi noliekam malā visas runas par manu personu, tajās joprojām ir maz laba. Jā, es zinu, ka gandrīz katru dienu lieku ādu uz līnijas. Ņemiet, piemēram, Jura un es maiņas. Pāris reizes nācās iesaistīties apšaudēs ar «sarkanajiem». Es pat vienu reizi tiku ievainots, lai gan ne nopietni.
Pjotrs Daņilihs piecēlās kājās un ar plaukstu spēcīgi iesita Jaguāram pa seju. Pat riteņu rūkoņā es skaidri dzirdēju pikanto pļauku.
Tas ir priekš jums, lai nākamreiz pārdomātu, ko saki, un turētu muti ciet. Vai vēlaties visiem sabojāt garastāvokli? Vai vēlaties, lai visiem krītas morāle? Vai tu esi bez prāta, Jaguar? Pjotra Daniļiha balsī vairs nebija bijušās dusmas, taču bija daudz pārmetumu un pārmetumu. Un pats galvenais, kāpēc tāds pesimisms, es par to nekad neesmu teicis ne vārda, bet tas ir jūsu ziņā
Jaguārs piespieda roku pie vaiga un nomākts paskatījās lejup. Protams, ka sāpēs pēc tāda tāda sitiena. Lai gan Jaguārs klusēja, man šķita, ka viņš nožēlo to, ko bija sacījis pirms minūtes. Man pat bija viņu žēl; iespējams, visi viņa vārdi bija nervu sabrukuma vai tamlīdzīga rezultāts. Diez vai viņš, pie pilna prāta būdams, ko tādu būtu teicis.
Atlikušo ceļu līdz Novočerkasskai nobraucām klusēdami, neviens neizdvesa ne skaņu. Kad mūsu rokas mašīnas ieradās vietā, mēs apstājāmies un izgājām uz platformas. Vairāki cilvēki, kas atradās stacijā un vēroja mūsu ierašanos, mūs ar interesi vēroja.
Pjotrs Daņilihs lika mums palikt tur, kur esam, un nekur neiet, lai, tiklīdz Ostaps atnāks, mēs nekavējoties kravātos un dotos. Žēl, bet es plānoju aizbraukt pie Zinaīdas Petrovnas un atvainoties par vakardienu. Nu varbūt izdosies atceļā?!
Pagāja desmit minūtes, un Ostaps joprojām neieradās. Interesanti, vai viņš vispār zina, ka mēs jau esam šeit un ilgi gaidījām viņa ierašanos? Mani mocīja neskaidras šaubas, ka atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša.
Pjotr Daņiļč, varbūt vari aiziet pie viņa un pasteidzināt? ieteicu, kad pulksteņa ciparnīcas rādītāji skaitīja piecpadsmit minūtes.
«Es to būtu darījis jau sen, ja zinātu, kur viņš dzīvo.» Viņš man vakar skaidri pateica, ka ieradīsies, tiklīdz mēs šeit ieradīsimies. Un kas?!
Tāpēc es jutu, ka Ostapam nevar uzticēties, viņš bija neuzticams puisis. Un, ja ņemam vērā pašreizējo situāciju, tad tā arī iznāk.
Tad varbūt man kādam pajautāt? Viņi droši vien viņu šeit pazīst.
Tomēr nevajadzēja jautāt. Pats pasākuma varonis jautrā solī devās mums pretī. Panācis komandieri, viņš ātri noburkšķēja, it kā ziņotu:
Atvainojos, ka kavēju, es nedomāju, ka ieradīsies tik ātri.
Un ko tu visu šo laiku darīji? jautāja Pjotrs Daņilihs.
«Es lūdzu,» Ostaps atbildēja. Man pašam, jums un veiksmīgai operācijas pabeigšanai.
Skaidrs. Apsēdies, ir laiks doties.
Sasēdāmies savās vietās tāpat kā pirmo reizi, tikai tagad pie sviras manis un Lešija vietā bija Pjotrs Daņiļs un Jaguārs. Paklja un Ostaps pārņēma kontroli pār otro ratiņu.
Mēs devāmies tālāk. Tā kā Ostaps bija jāgaida diezgan ilgi, mūsu motorvagoni brauca ātrāk nekā parasti. Un visi klusēja, it kā būtu piepildījuši muti ar ūdeni. Tā kā tagad biju nomainīts, vadot ratiņus, es uzmanīgi ieskatījos aizmugures tumsā, gaidot, ka no turienes varētu izlēkt kādas radības. Jau kopš piecpadsmit gadu vecuma es zināju, ka tuneļi ir vairāk vai mazāk droši. Man teica, ka visi ceļi un caurumi, no kuriem mutanti var iekļūt mūsu zarā, ir nojaukti vai aizsprostoti. Taču nekad nevarēja izslēgt iespēju, ka radījumi varētu atrast veidu, kā šeit nokļūt.
Par laimi, mēs drīz nonācām Aleksandra Ņevska laukuma stacijā, un es atdzīvojos, paskatījos stacijas vestibilā. Lai gan esmu šeit bijis vairākas reizes, joprojām braucu cauri, tāpēc man nebija laika apskatīt visas tās atrakcijas. Un tagad, kad manas rokas nebija aizņemtas ar ratiņu vadīšanu, būtu grēks neizmantot šo iespēju.
Oļeg, vai tu zini šīs stacijas vēsturi? Pjotrs Daņilihs pagriezās pret mani un pat nedaudz palēnināja ratiņu ātrumu.
Nu jā, nedaudz.
«Tad ļaujiet man jums pastāstīt.»
Protams, no manas puses nebija nekādu iebildumu. Man patīk mācīties kaut ko jaunu. Un nav civilizēti atteikt cilvēkam, kad viņš vēlas tev kaut ko pastāstīt, it īpaši, ja tas ir Pjotrs Daņilihs. Tajā pašā laikā mēs apstājāmies, lai paņemtu pārtraukumu.
Izskatās tā «Aleksandra Ņevska laukums-2», kur mēs šobrīd atrodamies, ir dziļa kolonnu stacija. Tās dziļums ir aptuveni 60 metri.
Stacijas iekšpusi veido divas arkādēs apvienotas kolonnu rindas ar slīpām malām apakšā. Galerija, kas izklāta ar baltu marmoru, zināmā mērā atgādina senās krievu nocietinātās pilsētas mūri. Velvju un lampu rievojumu soli, kā redzams, nesakrīt, tādējādi uz stacijas griestiem veidojas dīvains ēnu raksts. Par to man stāstīja viens no draugiem, es pats to nekad nebūtu uzminējis. Tās pašas lampas izgaismo sānu zāles. Trases sienu pamatne ir apdarināta ar pulētu granītu. Pašas sienas ir izklātas ar dekoratīviem paneļiem, kas izgatavoti no apzīmogotiem alumīnija elementiem. Viena uz otras uzliktās zelta krāsas ziedlapiņas atgādina militārā ķēdes pasta «zvīņus». To zelta krāsu shēma lieliski saderēja ar balto marmora karnīzi. Diemžēl, kā pats redzat, gandrīz visi šie svari tika atņemti, augšā bija palikušas tikai trīs rindas acīmredzot viņi nevarēja tām tikt. Kam tie bija pielāgoti velns zina, bet man šķiet, ka tie bija veltīgi
Patiešām, bērnībā es vienmēr šīs zelta plāksnes salīdzināju vai nu ar zivju zvīņām, vai ar seno krievu karotāju bruņām. Un tagad tagad uz mums skatījās kailas pelēkas raupjas sienas.
«2004. gadā,» turpināja Pjotrs Daņilihs, «stacijā tika nomainīts apgaismojums dienasgaismas spuldžu vietā tika uzstādītas nātrija lampas, tāpēc stacija zaudēja daudz sava skaistuma. Laika gaitā ķēdes pasts pārstāja spīdēt. Jūs droši vien to vairs neatceraties. Tagad stacija vispār nav izgaismota, nevienam nav vajadzīga
Stacijas galā īpašā nišā, kas apgriezta ar zelta smaltu, bija paredzēts uzstādīt Aleksandra Ņevska bronzas skulptūru. Tās autoram vajadzēja būt kādam Gorevojam, taču līdz stacijas atvēršanai skulptūra nebija pabeigta. Vēlāk kāds cits tēlnieks Akimuškins, šķiet, uzņēmās Aleksandra Ņevska tēla veidošanu. Bet arī šie plāni man nezināmu iemeslu dēļ neizdevās īstenoties, un skulptūrai speciāli sagatavotā niša ir tukša,» stāstu noslēdza Pjotrs Daņiļhs.
Interesanti interesanti. Es nezināju daudz no tā, ko man stāstīja Pjotrs Daņiļs. Un es pat pieļauju, ka kāds no viņa komandas to varēja nezināt. Piemēram, Lešijs klausījās komandieri ar atvērtu muti. Un Jaguārs, kā man šķita, izrādīja interesi par savu stāstu.