Un es? Vai es nebēgu?
Jautājums bija dīvains, es sapratu. Bet tā meitene gandrīz nepaņēma nazi un drosmīgi devās pretī saviem ienaidniekiem. Vai arī es kļūdos? Kriits arī ieinteresējās par mūsu sarunu:
Vai tu mums par to jautā? paraustīju plecus, tāpēc viņš ar tādu pašu izbrīnu paskaidroja. Viņa aizbēga. Bet ne no mums, bet mums. Un šamanis tevi uzreiz ieraudzīja ņem, viņa saka, tas ir labākais upuris ugunij, ja gribam piesaistīt veiksmi uz ilgu laiku.
Daara turpināja smieties par manu stulbumu, un es nodomāju. No kā tempļa priesteriene varētu bēgt un tādā panikā, ka neredzēja priekšā vēl briesmīgākas lietas? Vai arī viņa vienkārši nezināja, ka skrien pretī ienaidniekam tas nav pārsteidzoši; mums agrāk nepatika dēmoni, bet mēs no tiem gandrīz nebaidījāmies. Viņa vienkārši varēja nezināt Vāja, nobijusies meitene, kura patiesībā bija stulba. Ar Daaru te nevar strīdēties. Bet domas par viņu ļāva man novērst uzmanību no solījumiem, ko es Kriitam devu šī brīža karstumā. Man būs ļoti nepatīkama nakts un viņš mani ir piemānījis.
Netālu no vienas no apmetnēm atradām nometni vēl vienu dēmonu atdalījumu, bet daudz mazāku. Viņam pretī iznāca kāds gados vecāks vīrietis, taču gadi nebija mazinājuši viņa redzamo spēku. Paklanās Krīta priekšā:
Sveicināts, ceturtais dēls. Es tevi meklēju.
Par ko?
Daara nokāpa no zirga un pagriezās pret Krītu:
Tas ir kapteinis Mūrs no Tadikas.
Priekšnieka dēls pamāja.
Sveicināts, Mūr. Kur ir tavs kuģis?
Atstājis to mazliet tālāk uz austrumiem. Būs vispārēja kolekcija. Vadītāja pirmais dēls pavēlēja visus spēkus apkopot vienuviet. Mēs esam aizdedzinājuši šīs tautas niknumu, tagad varam uzbrukt ar armiju. Pa to laiku mums ir pavēlēts pagaidīt.
Krīts nolēca no zirga un tikai atbildēja:
Labi. Tad mēs šeit atpūtīsimies un rīt tiksim. Izskatās, ka ilgi nesteigsimies.
«Jā, Kriit,» vīrietis vēlreiz īsi paklanījās. Paņemiet mani un sešdesmit manus cilvēkus savā pakļautībā.
Es piekrītu.
Un es joprojām domāju, ka var rasties strīds par varu. Tā nevar: ar dēmoniem viss ir stingri noteikts. Visi, kas ir zemāki par Kriitu, ir pakļauti Kriitam. Viņš pats nodos varu savam dēlam, kurš dzimis agrāk. Es jau dzirdēju par katru no viņiem: Naat, Rakiid, Saan, un tad ar dzimšanas tiesībām nāk Kriit. Katram ir savi karotāji, bet lielākais spēks ir Nātam, pirmajam Rodebas salu un ieņemtās Tikianas teritorijas mantiniekam. Un tieši par viņu Dāra runāja tik objektīvi.
Mūsu vienība uzcēla teltis pie Moora nometnes, daži devās dziļāk mežā medīt, citi kurināja ugunskurus, lai pagatavotu vakariņas. Kriits un Mūrs ilgi sarunājās vienatnē. Es nedomāju par bēgšanu: pat tad, kad devos atslogot sevi, viena no sievietēm vienmēr mani pieskatīja. Pārējā laikā likās, ka esmu atstāta pašplūsmā, bet, ja vienkārši steidzos Lai gan ja man būtu tādas pašas kājas kā desmitās paaudzes medniecei, es varētu mēģināt. Brīdiniet pārējos un varbūt pat pašu imperatoru, kas te notiek! Bet mums būs jāgaida piemērotāks brīdis.
Es sēdēju pie ugunskura blakus Daara un ēdu nesālītu, bet ļoti sātīgu sautējumu, kad mums tuvojās Kriits un Moors. Un aiz viņiem es ieraudzīju vecu vīru tik senatnīgu, ka pārsteidza pats fakts, ka viņš stāvēja uz savām kājām. Ādas uz augšstilbiem, spieķis ar mazuļa galvaskausu Viņa nolaida skatienu, lai neizrādītu riebumu.
Tava sieviete? Skaisti, Mūrs draudzīgi jautāja.
Un tad šamanis pienāca priekšā, paskatījās uz mani un čīkstēja:
«Žēl, ka tev, Kriit, izdevās to izturēt.» Šāds upuris nodrošinātu mūsu veiksmi nākamajam gadam! Labi!
Šķiet, ka man joprojām ir paveicies. Es ieskatījos viņa baltajās acīs un noslīku tajās, nevarēju atraut acis. Un viņš turpināja vaimanāt:
Cik žēl! Ceturtais dēls, vai neesi iemācījies sevi savaldīt? Galu galā es nemaz daudz nekavēju. Gandrīz vēl tīrs varbūt tomēr jāpamēģina?
Es šausmās saraujos, bet Dāra atkal sniedza negaidītu palīdzību:
Nomierinies, šaman. Tagad ir par vēlu, zini. Pieņemsim, ka Krīts savu veiksmi apsteidza par pāris dienām.
«Es zinu, lieliskā Dāra, es zinu,» viņa balss čīkstēšana lika man aizsprostot ausis, bet es joprojām skatījos viņam acīs, it kā apburta.
Tomēr Krītu interesēja kas cits:
Ko tu ar to domā gandrīz tīrs?
«Tas ir tas, ko tas nozīmē, līdera dēls.» Ka viņa bija kopā ar vienu vīrieti, vienreiz un pavisam nesen. Tātad jūs ar savu nesavaldību visu padarījāt tikai sliktāku! Vai tiešām nebija iespējams būt pacietīgam?
Kriits paskatījās uz mani tā, it kā man būtu pienākums nekavējoties sniegt kādu citu skaidrojumu. Vai tā ir mana vaina, ka katrs pirmais šamanis starp dēmoniem pieļauj kļūdas? Vai arī šī meitene tiešām nebija kopā ar vīrieti? Es īsti nebiju iedomājusies, kā jūs varat zaudēt savu nevainību citādi, bet jūs varat iedomāties! Vai arī kalpošana dievietei viņu attīrīja līdz pirmatnējai nevainībai?
Mūrs bija daudz laipnāks:
Nekratiet tā, tagad tiešām nav iemesla tevi sadedzināt. Kādu vārdu tev iedeva tavs tēvs, kriitas sieviete?
«T Tali,» es turpināju slīkt šamaņa acīs.
Viņš melo! viņš kliedza. Ne tas vārds. Cits. Tela? Takka? Nu saki vēl ko, tava intonācija izklausās pēc cita nosaukuma!
«Tu mums esi tikai noslēpums, krabju sieviete!» Daara iesmējās un uzsita man pa muguru.
No trieciena es varēju pamosties un izkļūt no šamaņa skatiena. Viņa paskatījās uz Krītu un vienkārši paraustīja plecus. Viņš mani neapšaubīja, un manā galvā pārņēma auksta sajūta. Šie šamaņi viņi patiesībā ir ļoti spēcīgi! Šausmīgi, šausmīgi spēcīgs! Un tāpēc es, tiklīdz mēs ar Dāru atkal bijām divatā, palūdzu viņai pastāstīt par viņiem.
Viņa teica, ka jo vecāks šamanis, jo stiprāks. Ka šamaņi piedzimst ļoti reti, bet ar gadiem iegūst spēku. Jau zīdaiņa vecumā zināms, vai bērnā ir maģija tiem ir cits izskats, no kura pat mamma uz brīdi kļūst nejūtīga. Un pēc tam viņam vairs nav izvēles. Viņi aizsargā viņu pāri visiem dārgumiem, māca viņam burvestību un burvestību, un, kad viņi kļūst pietiekami spēcīgi, viņi ved viņu uz militārām kampaņām. Piedzimt par šamani ir lielākais pagodinājums. Un jaunā sieva vienmēr vēlas, lai kāds no viņas bērniem piedzimtu ar maģiju asinīs. Taču šī vēlme piepildās daudz retāk, nekā dēmoni vēlētos.
Daara savu stāstu pabeidza ar gaidīto jautājumu:
Kādu vārdu tad tev deva tēvs? Un kāpēc tu meloji?
«Tesa,» es nolēmu būt atklāta. Bet man ir vieglāk. It kā viss notiek nevis ar mani, bet ar kādu citu meiteni.
Daara nopietni ieskatījās man acīs, tad pamāja:
ES sapratu. Tāpēc palieciet Tali, ja vēlaties. Un es Kriitam neteikšu. Galu galā tam noteikti nav nozīmes zem segas.
Paldies.
Nepateicies man, Tali. Manuprāt, tu esi tukša un stulba, bet es saskatu tevī iekšējo spēku. Dariet visu, ko vēlaties, ja vien tas ļauj jums ar to dzīvot. Un prasi man palīdzēšu, ja varēšu. Šī pasaule mīl stipros. Un es viņus mīlu.
Dvēselē dīvaina mokoša sajūta. Dēmoni pēc dabas ir pretīgi. Un, ja es būtu varējis, es būtu nogalinājis visu nometni tieši tajā vakarā mana roka nebūtu trīcējusi. Bet tajos ir kaut kas tāds, kas izraisa reakciju. Un tāpēc dvēsele tiek ievilkta dažādos virzienos. Ievainot.
7.nodaļa. Kaislību dīvainības
Taču, kad iestājās tumsa un es traucos uz centrālo telti, es tur atradu vecu šamani strīdamies ar Krītu:
Priesteriene? Ko darīt, ja visas priesterienes ir tīras un tik skaistas? Kur atrodas viņas templis?
Es nezinu, dārgais Dotlāk. Mēs viņu nepaņēmām templī, viņa pati skrēja pie mums.
Es sastingu tālumā un klausījos.
Tad iedod man! Tavā sievietē nav maģijas, bet ar viņu kaut kas nav kārtībā es jūtu iekšā, ka upuris nebūs veltīgs.
Nomierinies, Dotlāk. Mums ar viņu ir mīlestība. Kā es varu jums to dot?
Tagad tu melo, Krīt! Ir kaislība, bet nav mīlestības. Tu esi mantkārīgs! Iegūstiet sev vēl vienu! Vai arī atradīsim templi. Noskaidrosim vismaz vietu no viņas?
Kriits paskatījās uz mani, bet nezvanīja. Es nolēmu, ka būtu nepieklājīgi lemt savu likteni bez manis, tāpēc piegāju un stingri teicu:
«Pat ja jūs mani spīdzināt, es jums neteikšu, kur atrodas templis.»
«Bet tagad viņa nemelo» šamanis domīgi izspieda. Viņš neteiks mēs vismaz sagriezīsim viņu gabalos.
Tad viņš uzminēja es nevarētu, pat ja es gribētu. Šoreiz viņa ieskats spēlēja rokās.
«Es zvēru pie atdzimšanas, kaut kas ar jums nav kārtībā!» Varbūt tava dieviete patiešām eksistē it kā viņa sēdētu tevī! Mana pazīstamā pasaule sabruks, ja atļaušos šādu domu,» viņš atkal pagriezās pret Krītu un ierunājās iepriecinošākā tonī. Dot to atpakaļ. Es apsolu, ka centīšos tevi nenogalināt! Es to atgriezīšu vēlāk!
Noraizējusies es sev atbildēju:
Nē, dārgais Dotlāk. Es tev nekalpoju Kriitu. Un es vēlos, lai viņš mani atkal pieņemtu par savu sievieti.
Krīts pasmīnēja, paņēma mani aiz rokas un iegrūda teltī:
Tu viņu dzirdēji. Un viņš mani dzirdēja, kas ir daudz svarīgāk.
Es dzirdēju, vadoņa dēls. Un viņa atkal melo. Viņa nevēlas tev kalpot. Atzīmē manus vārdus šī sieviete nesīs tev iznīcību.
Ej, šaman, atpūties. Rīt mums būs vajadzīga tava gudrība.
Kad Krīts iegāja teltī, es piegāju viņam pretī:
«Paldies, vadītāja dēls, ka neatdevāt mani.» Mans ķermenis ir pārāk vājš, lai izturētu spīdzināšanu.
Viņš pasmaidīja:
«Vai es varētu domāt par kaut ko citu pēc jūsu atzīšanās?» Kas atkal izrādījās meli.
Nav jēgas strīdēties ar acīmredzamo:
Kāpēc tu esi pārsteigts? Jā, es nevēlos jums kalpot, bet esmu gatavs paklausīt.
Un tu gribi, lai es tevi aizvedu? viņš atcerējās. Tajā pašā laikā viņa acis samiedzās, it kā Krīts tik tikko varētu apvaldīt smieklus.
Uz šo jautājumu nebija skaidras atbildes. Viņš manī radīja dedzinošu naidu, bet pagājušajā naktī es sajutu citu uguni sevī. Ja jautājums ir par to, vai esmu gatavs atkārtot šo sajūtu, tad Man nav nekas pretī. Bet šamaņa šeit nebija, tāpēc es varētu stipri pārspīlēt:
Gribi.
Viņš pievilka mani sev klāt, un es atvēru muti, gaidot skūpstu. Bet viņš tikai klusi pasmējās:
«Patiesībā kļuva vieglāk, kad sapratu, ka tu šķiti dīvains ne tikai man.» Kā lai es tevi saucu, ja iepriekšējais bija meli?
Tali.
Es tevi saukšu par Zilo Pērli. Un, kad tu atklāsi savu vārdu, es būšu pārliecināts, ka tavs «es gribu» ir īsts.
«Mēs vienojāmies,» nez kāpēc es nevarēju nesmaidīt pretī. «Bet es gandrīz ļoti gribu tavu skūpstu.» Vai jūs tam ticat?
«Jā,» viņš paskatījās uz manām lūpām. «Bet šodien jūs apsolījāt, atceries?»
Viņš uzspieda uz maniem pleciem, liekot man mesties ceļos. Mans solījums Es piespiedu sevi nomierināties, tagad ir par vēlu izmisumā steigties apkārt. Viņa atraisīja virvi savām biksēm un nolaida tās lejā. Dzimumloceklis nebija uzcelts un izskatījās ārkārtīgi nepatīkams tik tuvu. Es sarāvos, bet paņēmu to ar roku. Viņa aizvēra acis un norādīja to savā mutē. Galu galā viņš to gribēja?
Viņa nejauši pieskārās galvai ar mēli, un tas viņam lika nedaudz saspringt. Bet es piespiedu sevi neatkāpties.
Aiziet!
Un viņš iespiedās dziļāk. Es īsti nesapratu, kas jādara viss mans gribasspēks tika iztērēts, lai neatgrieztos. Varbūt Kriits saprata manu neizdarību, jo runāja daudz klusāk un klusāk:
Vispirms nolaizi ar mēli.
Laizīt to? Jā, laimīgajai priesterienei ļoti paveicās, ka viņa nomira pirms šī brīža! Bet es centos darīt, kā viņš lika. Mēle kopā ar pērli apgrieza galvu un pagāja tālāk. Penis manā mutē pietūka, bet es piespiedu sevi turpināt.
«Nekožiet zobus,» balss kļuva nedaudz savādāka, taču joprojām maiga. «Pretējā gadījumā jūs padarīsit mani par neglītāko sievieti pasaulē.» Kārtējo reizi pašās beigās ar nedaudz lielāku spiedienu. Nebaidieties, tajā nav nekā briesmīga.
Atkal atgriezos pie galvas un sajutu neparastu garšu mutē pretīgi. Bet viņam ir taisnība, tam nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Tas ir vienkārši nepatīkami un pazemojoši.
Dzimumloceklis piepildījās ar spēku, pieauga, ar lūpām jutu, kā vainagi uzbriest uz stumbra, bet es turpināju palaist mēli pa gludo daļu. Viņš pēkšņi iespiedās manī, es sastingu. Kriits uzlika plaukstas man uz galvas, bet nepiespieda. Šķiet, ka es sapratu, ko viņš gribēja lai es sev ar muti iedurtu. Es mēģināju to izdarīt.
Tagad tā ir, jā. Līdz sēkla izbirst.
Es sāku kustēties, iegremdējot dzimumlocekli dziļāk mutē, sākumā saraustīti un neveikli, bet viņš vāji grūdās, palīdzot man atrast pareizo tempu. Dzimumloceklis kļuva milzīgs, tas pilnībā nederēja. Es ar mēli jutu viņa sajūsmu un tas bija dīvaini aizraujoši. Šķita, ka Kriits mani paņēma, bet ne parastajā veidā. Un tomēr viņam tas patika. Viņš turējās, lai nesāktu dauzīt manī visā garumā, es to jutu no spriedzes viņa plaukstās. Un tāpēc es centos kustēties ātrāk un asāk, lai viņam nebūtu mani jāmudina.
Satraukums izrādījās ļoti dīvaina lieta. Vakar es piedzīvoju ko līdzīgu, bet tad viņš manī ienāca tā vismaz var izskaidrot. Tagad es jutu vājumu tikai no viņa kaislības sajūtas. It kā šī sajūta viņā ir tik spēcīga, ka tā izplatās uz mani, inficē mani. Es neapstājos, izbaudot viņa pieaugošo uzbudinājumu, uz ko mans ķermenis reaģēja. Mans penis pēkšņi šķita sarauties, un straume trāpīja manā mutē.
Viņš nekavējoties to izvilka. Es izspļāvu bālgano šķidrumu uz grīdas un noslaucīju muti. Nekas. Tam joprojām nav nekāda sakara ar īstām šausmām. Bet lejā turpināja saldi malkot nesenā sajūsmas paliekas. Atkal šī kaitinošā sajūta, ka vētra beigās tika noķerta.
Kriits pēkšņi nogrima uz grīdas man blakus un uzspieda ar pirkstiem uz mana zoda, liekot man paskatīties uz viņu:
«Tas ir tikai viens veids, kā iepriecināt vīrieti, Blue Pearl.» Tas vienkārši nav jūsu paradums.
Šķita, ka viņš kaut ko skaidro, bet es nevarēju saprast, ko tieši, tāpēc es vienkārši pamāju. Kriits, acīmredzot, gaidīja kaut kādu reakciju, bet nesaņēma. Pēkšņi viņš ar rokām satvēra manu seju, pievilka mani sev klāt un noskūpstīja. Vai viņam nav riebums? Vai arī viņš vēlas man pierādīt, ka viņam nav riebuma? Ka es neizdarīju neko tādu, par ko man varētu būt kauns. Šis impulss manī izraisīja pateicības reakciju: es apviju viņam rokas un atbildēju. Skūpstu, lai arī maigu, pavadīja sajūsmas atbalsis. Atkal sāksies kaitinošā vētra. To sapratusi, es atrāvos. Viņa piespieda savu pieri pret viņa pieri un mēģināja izlīdzināt elpošanu. Viņš čukstēja:
Vai gribi, lai es tevi aizvedu kā vakar? Vienkārši jautājiet.
Pārsteidzoši, es arī domāju par atbildi! It kā viņa patiešām to vēlētos. Varbūt priesterienes ķermenis ir kaut kā nepareizs tā alkst pēc kaut kā cita, bet mans prāts nepiekrīt šīm slāpēm:
Nē, Kriit, es gribu gulēt.
Tad novelc drēbes.
Kas?
Novelc drēbes, Blue Pearl. Un labi gulēt. Es arī neģērbšos es gribu tevi turēt sev klāt. Vai tas traucēs jūsu atpūtai?
N-nē
Bet izrādījās, ka es ļoti kļūdījos. Kriits, apskaujot mani no aizmugures, sen aizmiga, un manas domas skraidīja šurpu turpu. Viņa ķermenis tik tuvu manējam mani sajūsmināja un izraisīja neskaidras vēlmes. Es gribēju rosīties, radīt vismaz kaut kādu berzi starp savu kailo un viņa ādu, bet es neuzdrošinājos. Man izdevās aizmigt tikai pēc tam, kad izrāvos no viņa rokām un attālinājos.
8.nodaļa. Zaudēšana
Saņemšanas punktu sasniedzām pēc tumsas iestāšanās. Tur pulcējās vairākas vienības, un nometne izpletās gar krastu ļoti tālu. Kriits pavēlēja izvērst no rietumu malas, un viņš pats devās sveikt līderi. Komandieri viņam sekoja, un es kopā ar Dāru manu viedokli neviens nejautāja.
Krīts nolēca no zirga un īsi paklanījās vīrietim. Viņš bija manāmi vecāks un arī nēsāja uz matiem zelta stīpu.